Geštaltterapija

“Geštaltterapijas ideja ir pārvērst papīra cilvēkus reālos cilvēkos” teicis šī virziena dibinātājs F. Perlss.

Geštaltterapija ir viens no psihoterapijas virzieniem. Katram terapeitam ir savs virziens (skola) (reizēm vairāki virzieni), ko viņš ir apguvis. Katram virzienam ir sava atšķirīga izpratne par personību, problēmu rašanās iemesliem un risināšanas veidiem. Un klientam svarīgi atrast sev atbilstošāko pieeju. Taču neskaitāmi pētījumi rāda arī to, ka lai terapija būtu efektīva vēl svarīgākas par pielietotajām metodēm ir terapeita un klienta attiecības. Tā ka svarīgi ir arī atrast “savu” terapeitu, lai varētu izveidoties uzticības pilna sadarbība – alianse.

Geštaltterapija ir fenomenoloģiski eksistenciālais psihoterapijas virziens, kas rdies 20. gs 40. gados. Tās pamatlicējs ir Frederiks Salamans Perlss (1893-1970). Geštaltterapijas saknes meklējamas psihoanalīzes, geštaltpsiholoģijas, ķermeņorientētās psihoterapijas, psihodrāmas idejās un pieredzē, kā arī dzenbudisma praksē.

Geštaltterapija ir eksistenciāla/eksperimentāla psihoterapijas forma, kura uzsver personīgo atbildību. Un atbildības uzņemšanās geštaltterapijast ietvaros nozīmē sevis atzīšanu par notikumu radītāju. Tā fokusējas uz indivīda pieredzi šeit un tagad (šajā momentā), uz terapeita klienta attiecībām, personas dzīves vides un sociālo kontekstu, un pašregulācijas korekcijas cilvēki veido izejot no viņu visas kopējās situācijas konteksta. Geštaltterapijas mērķis ir attīstīt radošu pielāgošanos apkārtējai videi nevis vienkārši adaptāciju.

Vārds “gestalten” tulkojumā no vācu valodas nozīmē veselumu. Geštalts apvieno elementus veselajā, geštaltu nevar fragmentēt, analizēt, izmērīt. Psihoterapeits Fricis Perlss geštaltterapiju izstrādāja, pamatojoties uz principu, ka cilvēkus vislabāk var uztvert kā veselu vienību, kas sastāv no ķermeņa, prāta un dvēseles, un vislabāk to var saprast, skatoties caur savām acīm, nevis atskatoties pagātnē, bet ienesot pagātni tagadnē. Geštaltterapija uzsver, ka, lai atrisinātu neatrisinātu dusmas, sāpes, trauksmi, aizvainojumu un citas negatīvas emocijas, šīs emocijas nedrīkst būt tikai apspriestas, bet aktīvi jāatspoguļo (jāizpauž) pašreizējā momentā. Ja tas nenotiek, var rasties gan psiholoģiskie, gan fiziskie simptomi. Perlss uzskatīja, ka mēs neesam šajā pasaulē, lai izpildītu citu cerības, kā arī nevajadzētu sagaidīt, ka citi dzīvo prekš mums. Veidojot paš-apzināšanos, geštaltterapija palīdz klientiem labāk izprast sevi un to, kā viņu izvēle ietekmē viņu veselību un attiecības. Ar šo iegūto izpratni un pašpietiekamību klienti sāk saprast, kā ir saistītas viņu emocionālā un fiziskā esamība un tas dod iespēju sākt dzīvot pilnvērtīgāku dzīvi un efektīvāk risināt problēmas.

Geštaltterapeits neinterpretē, bet piedāvā klientam piedzīvot jaunu pieredzi, koncentrējoties tikai uz tūlītēju klienta fizisko reakciju, piedāvājot eksperimentu (radošu vingrinājumu), lai veicinātu apzināšanos un līdz ar to iespēju skaidrāk ieraudzīt realitāti. Kopā terapeits un klients novērtē to, kas notiek tagad un kā gribētos lai notiek.

Geštaltterapija fokusējas uz procesu (kas reāli notiek) pāri saturam (par ko tiek runāts). Uzsvars drīzāk ir uz to, kas tiek darīts, domāts, justs šajā momentā (klienta un terapeita fenomenoloģija), nevis par to kas varētu būt, kas ir iespējams vai kam jābūt. Geštaltterapija ir apzināšanās prakse, caur kuru uztvert, just un darīt, nevis interpretēt, izskaidrot, un konceptualizēt (hermeneitikas pieredze). Šī atšķirība starp tiešu pieredzi un netiešu sekundāru interpretāciju tiek attīstīta terapijas procesā. Klients mācās apzināties to, ko viņš dara un tas dod spēju riskēt veikt izmaiņas un mainīties.

Gestalt terapijas sesijas neievēro īpašas vadlīnijas, faktiski, terapeiti tiek mudināti izmantot radošumu un savu pieeju, izejot no konteksta un klienta personības. Konsekventi tiek uzsvērts tiešais kontakts starp terapeitu un klientu, tieša pieredze un eksperimenti, kā arī koncentrēšanās uz “ko un kā”, ko klients dara un kā viņš to dara – un “šeit un tagad”.

Gestalt terapija arī atzīst, ka paradoksālā veidā, ja cilvēku mudina mainīties, tad tas rezultējas ar distressu un sadrumstalotību (fragmentārumu). Drīzāk izmaiņas rodas no tā, ka tiek pieņemts tas, kas ir. Tādējādi terapijas sesijas ir vērstas uz to, lai palīdzētu cilvēkiem apzināties sevi, iemācīties paļauties uz sevi, uz savām izjūtām un pieredzi, lai mazinātu distressu.