Psihoterapiju reizēm sauc par sarunu terapiju, jo tajā pamatā tiek izmantota runa nevis zāles. Bet tā noteikti kardināli atšķiras no sadzīviskas sarunas ar draugu, radinieku vai kolēģi utt. Tā ir strukturēta saruna un tai ir skaidras robežas. Tajā tiek izmantotas dažādas terapeitiskās metodes. Kā arī notiek daudzi svarīgi, bieži arī neredzami procesi starp klientu un terapeitu, kuri ir dziedinoši un kurus terapeits arī analizē.
Terapeits ir trennēts ilgstoši klausīties klientā un atlikt malā savus pārdzīvojumus, kā arī apzināti izmantot savas sajūtas, sevi kā instrumentu terapijā. Tāpēc terapeiti nepārtraukti izglītojas, apmeklē supervīzijas, kā arī paši apmeklē citu terapeitu, ja ir nepieciešams – tādējādi nepārtraukti veicinot savu apzinātību, izaugsmi, lai pēc iespējas labāk varētu palīdzēt klientam.
Psihoterapija ļauj klientam runāt. Tas var atklāt jaunu veidu, kā apskatīt sarežģītas problēmas un palīdzēt cilvēkam virzīties uz risinājumu. Kā arī tā palīdz atvieglot emocionālas ciešanas, pārstrādāt negatīvas emocijas, situācijas no pagātnes vai mainīt uzvedību. Terapijā cilvēks arī mācās un gūst jaunu pieredzi.
Terapijas mērķis ir dot iespēju cilvēkiem labāk izprast sevi, savas jūtas un to, kas liek viņiem justies pozitīvi, satraukti vai nomākti. Kā arī tā palīdz labāk apzināties savus mērķus un vērtības un attīstīt prasmes attiecību uzlabošanai.